“Apprecējos ar itāli Marko, vairākus gadus viss bija kārtībā. ” Vismaz Elēnai tā likās, bet vēlāk atklājās trakas lietas
No pagraba santehniķis atgriezās savāds, paņēma mani malā un čukstus teica:
— Ņem bērnus un tūlīt aizbrauc. Nezvani vīram.
— Ko? Kāpēc?
— Tas, kas tur ir… tev labāk to nezināt.
Tajā pašā dienā mēs aizbraucām.
***
Tajā dienā gaisā virmoja lietus un mitras zemes smarža. Pēdējās augusta dienas lauku mājā, kas viņai bija palikusi mantojumā no mātes, vienmēr bija caurvītas ar šo sajūtu — atvadām no vasaras. Elēna nespēja precīzi atcerēties, kad bija sākusi tā justies. Varbūt tas sākās ar bērnu dzimšanas dienām, uz kurām Marko kavējās, aizbildinoties ar steidzamām sapulcēm pilsētā. Vai arī ar tiem nedēļas nogales braucieniem, kad viņš atbrauca pārguris, runāja vienzilbīgi un visu laiku pavadīja ar telefonu, nevis ar ģimeni.
Viņa sevi neuzskatīja par nelaimīgu. Vienkārši… neredzamu. Neredzamu šajā vecajā, bet tik mājīgajā vasarnīcā, kur reiz viņas māte dziedāja virtuvē, un tagad viņas pašu bērni pielīmēja pie ledusskapja savus zīmējumus. Dīvāns ar izbalējušu audumu, izmētātas rotaļlietas, čīkstošas grīdas dēļi… Visa šī vasaras idille it kā bija viņas kontrolē, bet pašas Elēnas tajā rutīnā nemaz nebija.
Pārcelties uz šejieni uz vasaru bija viņas pašas izvēle. Viņa teica to pārliecinoši: gribēja, lai bērni elpo svaigu gaisu, nevis pilsētas putekļus. Marko toreiz priecīgi piekrita: „Protams, dārgā. Es braukšu brīvdienās. Tu tikai atpūties.” Taču viņa ierašanās kļuva arvien retāka, līdz galu galā pārtrūka pavisam, bet viņas „atpūta” pārvērtās bezgalīgā darbā ar vecās mājas ikdienu.
Tajā nedēļā atkal par sevi lika manīt vecā sūce — kaitinoša, lēna pilēšana no izlietnes apakšas virtuvē. Viņa jau divreiz bija rakstījusi par to Marko, bet viņš, kā ierasts, tikai atmeta ar roku: „Sīkums, neko nedari, es pats visu nokārtošu septembrī, kad aizvērsim vasarnīcu.” Tomēr Elēna nolēma tikt galā pati. Piezīmju grāmatiņā viņa atrada kontaktu, ko bija devusi kaimiņiene — vietējais santehniķis, Ilmārs. Viņa piezvanīja. Viņš atbildēja mierīgā, mazliet nogurušā balsī, uzdeva pāris jautājumu un norunāja laiku nākamajam rītam.
7 veidi, kā izmantot lapas kā mēslojumu savā zālienā vai dārzā
Ilmārs ieradās laikā. Ap četrdesmit gadus vecs vīrietis, ar sirmiem pavedieniem īsi apcirptā bārdā un mierīgiem, vērīgiem skatieniem. Rokās — veca, bet tīra instrumentu soma.
— Parādiet, kur problēma? — viņš teica, ienākot virtuvē.
Elēna atvēra skapīti zem izlietnes. Lupata apakšā jau bija slapja.
— Te. Te pil, te nepil.
Viņš pieliecās, apspīdināja caurules ar lukturīti, pataustīja savienojumus. Viņa kustības bija precīzas un pārliecinātas.
— Izskatās, ka vaina sifonā, bet iespējams, kaut kur pievelk ūdeni. Vai ir piekļuve pagrabam?
— Jā, tur stūrī ir tehniskā lūka. Vīrs to atvēra pagājušajā vasarā, kad mainīja grīdu.
Viņa pamāja, viņš atvēra lūku, nokāpa ar lukturīti un pazuda no redzesloka.
Elēna atgriezās pie saviem darbiem, nepievēršot tam lielu uzmanību. Ik pa laikam bija dzirdams skrāpēšanās troksnis, metālisks klauvējums. Bet laiks gāja — divdesmit minūtes, pusstunda, gandrīz stunda. Klusums no pagraba sāka šķist savāds. Kad viņš beidzot iznāca, skatiens bija satraukts.
— Vai jums ir brīvs brīdis? Varam parunāt viesistabā?
— Protams. Kas noticis?
— Tikai minūti, lūdzu.
Viņa gāja viņam līdzi, apjukusi. Viesistabā viņš pagriezās, un viņas acīs ieraudzīja nevis vienkārši nemieru, bet patiesas šausmas.
Viņš mirkli klusēja, it kā svērdams vārdus.
— Es jums lūdzu, lai cik neprātīgi tas neizklausītos — savāciet nepieciešamākās lietas un aizbrauciet no šejienes. Tūlīt.
— Ko jūs runājat?! — Elēna atkāpās.
— Nezvaniet nevienam. It īpaši vīram. Vienkārši dariet to. Ja vajag, es jūs aizvedīšu. Pēc tam, ar jūsu atļauju, es izsaukšu inspektoru.
— Pagaidiet, vai tā ir gāzes noplūde? Kaut kas kaitīgs?
Viņš pamāja ar galvu.
— Sliktāk. Starp caurulēm ir paslēpta vesela sistēma… ļoti dīvaina. Izskatās, ka tā lēni, pa pilienam, pievieno ūdenim kaut ko.
Frāze karājās gaisā.
— Kādu reaģentu? — viņa nočukstēja.
— Nezinu. Bet konstrukcija… tā ir izveidota tā, lai to būtu grūti atrast. Maskēta kā vecas caurules. Un tai ir taimeris. Kāds ļoti gribēja, lai jūs to dzerat, un lai neviens neuzzinātu. Un tas kāds… zina šo māju. Zina, kur un ko uzstādīt.
— Kāpēc man nedrīkst zvanīt vīram?
— Tāpēc, ka es nezinu, kurš to izdarīja.
Viņa klusēja, skatīdamās uz viņu. Un pēkšņi atmiņā uzpeldēja aina. Marko, pagājušajā vasarā. Viņš bija uzstājis, lai viņa ar bērniem aizbrauc pie māsas uz nedēļu. „Tev vajag atpūsties, es te visu sakārtošu, salabošu, ko tu lūdzi.” Viņš šeit bija bijis viens vairākas dienas. Kad viņa atgriezās, viņš bija neparasti apmierināts ar sevi.
— Es darīšu, kā jūs sakāt, — viņa klusi teica. — Bet jūs brauksiet ar mums?
— Labi.
Dokumenti, nauda, pāris drēbju. Skrienot cauri viesistabai, viņa ieraudzīja viņu kopīgo fotogrāfiju uz kamīna. Marko smaidīja ar savu ideālo, mierīgo smaidu. Smaidu cilvēka, kuram viss ir kontrolē. Tagad šis smaids šķita kā maska. Izgājusi ārā, viņa teica, ka viņi tūlīt brauc uz pilsētu pēc saldējuma. Ilmārs jau iedarbināja savu pieticīgo mašīnu.
Galvā riņķoja domas, atmiņu drumslas, kuras viņa gadiem bija atstūmusi. „Nesniedz tam kaķēnam roku, Elī, viņš netīrs,” — bet nākamajā dienā kaimiņi to kaķēnu atrada grāvī. „Tava māte tev atstāja šo veco māju? Vajadzētu pārrakstīt uz kopīpašumu, lai ar nodokļiem vieglāk.” „Nedramatizē, viss būs labi.” Un ne kripatiņas satraukuma acīs.
Viņa vienmēr to skaidroja ar viņa „racionalitāti”. Tagad šī racionalitāte ieguva biedējošas aprises. Ilmārs, neskatīdamies uz viņu, klusi teica:
— Es piezvanīju paziņam. Viņš mūs gaida. Grib saprast, kas notiek, pirms sūtīt ekspertus. Un grib apskatīt fotogrāfijas.
— Jūs nofotografējāt?
Logi paliks tīri bez kondensāta un pelējuma, ja tos notīrīs ar vienu parastu virtuves līdzekli
— Jā. Es neesmu eksperts, bet bildes uztaisīju daudz. Noderēs.
Viņus sagaidīja vīrietis ar uzmanīgu skatienu, divu dienu bārdu un seju cilvēka, kurš redzējis vairāk, nekā gribējis.
— Apsēdieties, — viņš teica, netērējot laiku ievadam. — Pastāstiet visu no sākuma.
Elēna izstāstīja. Par sūci, par zvanu, par viņa dīvaino lūgumu. Tad Ilmārs savā telefonā parādīja fotogrāfijas: caurspīdīgi konteineri, rūpīgi iestrādāti vecajā cauruļvadu sistēmā, miniatūrs pumpis, elektronisks taimeris.
— Tā nav sadzīves sistēma, — paskaidroja viņš. — Tas ir pašdarināts, bet ļoti efektīvs dozators. Tas ielaiž kaut ko tieši ūdenī.
— Un jūsu vīram bija piekļuve tam pagrabam?
— Jā. Pagājušajā gadā viņš te viens remontēja. Teica, ka maina caurules.
— Kā jūs jūtaties pēdējā laikā?
— Nogurums. Pastāvīgs. Es domāju, ka tā ir aklimatizācija, vasaras atslābums…
Vīrietis pamāja un nekavējoties nosūtīja uz vasarnīcu ekspertu grupu.
— Tikmēr, — viņš nopietni paskatījās uz Elēnu, — jūs paliekat šeit. Neatgriezieties tajā mājā. Un nemēģiniet sazināties ar vīru.
Pēc dažām stundām atnāca provizoriskie rezultāti. Elēna lasīja slēdzienu. Tas bija sliktāk par filmās redzēto.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kas patiesībā notika
